21 gadu vecajam jaunietim Filipam Kalniņam šī vasara sākās spilgti - viņš pirmo reizi karjerā kļuva par Latvijas čempionu snūkerā pieaugušo vidū. Aiz muguras smaga, bet produktīva sezona amatieru “Q Tour” sacensībās. Sarunā ar "Sportacentrs.com" Filips Kalniņš padalījās ar emocijām pēc uzvaras un atklāja Latvijas amatieru snūkerista dzīves karjeras aizkulises.

Pirmkārt, apsveicu ar uzvaru! Cik saprotu, nav pirmais tituls karjerā.
Tā bija pirmā reize dzīvē, kad uzvarēju Latvijas čempionātā snūkera “pilnajā” versijā ar 15 sarkanām bumbām. Iepriekš biju izcīnījis titulus “6-Red” (spēle notiek ar sešām sarkanām bumbām - red.) un “Shoot-Out” (spēles maksimālais ilgums ir 10 minūtes, spēlētājiem ir laika ierobežojums sitiena veikšanai - red.). Tā bija vislabākā uzvara manā karjerā. Panācu to, ko vēlējos.

Kādas sajūtas pēc titula izcīnīšanas?
Fantastiskas. Pirms šī turnīra man bija dažas uzvaras, tomēr nebija nekādas eiforijas, jo zināju, ka esmu labākais no tiem amatieriem, pret kuriem bija jāspēlē tajās sacensībās. Es sapratu, ka tur man ir jāuzvar. Šis turnīrs bija visemocionālākais, es ļoti gaidīju šo uzvaru. Pēdējo četru-piecu gadu laikā es biju zaudējis ļoti daudzos finālos, bija vairāki sāpīgi zaudējumi. Šodien es spēju saņemties, parādīju savu labāko spēli un, paldies dievam, tiku galā. Noteikti paldies maniem vecākiem un manam trenerim par atbalstu. Visas tās iestrādes, pie kurām biju pūlējies sezonas laikā, nesa savus augļus. Prieks, ka izdevās noslēgt sezonu uz pozitīvās nots.

Pusfinālā Tu biji par mata tiesu no zaudējuma pret divkārtējo Eiropas čempioni sieviešu vidū Annu Prisjažņuku. Spēlē līdz trīs uzvarētiem freimiem viņa bija vadībā ar 2:1, bet izšķirošajā partijā Tu pārliecinoši biji pārāks. Kas palīdzēja atgūties? Iepriekšējos posmos spēlēji drošāk, bet pusfinālā bija daudz kļūdu.
Jā, tas ir saistīts ar galdu. Šajā klubā viņi ir apmēram vienādi, taču tas galds, pie kura es spēlēju, bija visgrūtākais. Ļoti grūti bija kontrolēt sitambumbu. Tomēr šajā spēlē bija daudz kā laba, daudz taktiskās cīņas, tādēļ bieži vien partijas noslēdzās ar mazu rezultātu un viss izšķīrās uz pēdējām bumbām. Kad rezultāts bija 1:2, es biju nedaudz sadusmojies, jo nebija viss noticies pēc plāna - pirmo freimu es normāli uzvarēju, bet vēlāk palika grūtāk, nevarēju parādīt savu labāko spēli, jo tas bija visdrausmīgākais galds, uz kura es varēju spēlēt. Man palīdzēja atgriezties cīņā tas, ka es sapratu, ka man kaut kur vairāk jāpadomā, bišķīt labāk kaut kur jāuzsit un, neskatoties uz nogurumu vai neveiksmēm, jātur sevi rokās, kas ir galvenais šajā sporta veidā.

Kādas problēmas bija ar galdu?
Pirmkārt, šiem galdiem ir ļoti daudz gadu. Kad tev ir jauns galds, tu ļoti labi kontrolē sitambumbu, ātrums ir ļoti labs, jo virsmas audums arī ir teicamā stāvoklī. Šī kluba galdiem audums jau nav tik labs, jo pēdējo reizi viņu mainīja pirms trīs gadiem, kas priekš snūkera ir ļoti daudz. Parasti audums jāmaina reizi pusgadā vai gadā. Arī galda apmales ir atšķirīgas - uz tā galda, pie kura es spēlēju pusfinālā, bumbas atsitās ļoti ātri, kādēļ bija vairāk jādomā nevis par to, kā pareizi veikt sitienu, bet kā neatstāt pozīciju pretiniekam. Šī iemesla dēļ katrs freims bija raustīts, neizdevās veidot lielus breikus un viss izšķīrās uz pēdējās melnās bumbas. Tādējādi pusfinālā man sanāca vairāk spēlēt nevis pret pretinieku, bet pret galdu.

Tavs pusfināls noslēdzās vēlāk nekā paralēlā spēlē, kur Ņikita Bazilevičs pārspēja Tavu tiešo konkurentu par Latvijas labākā amatieru snūkerista godu, Rodionu Judinu. Viņš pāris reizes pārspeja Tevi finālos. Kādas bija sajūtas pirms fināla, zinot, ka galvenais konkurents noslēdza turnīru ātrāk nekā Tu?
Man bija vienalga, pret kuru spēlēt, mans līmenis ļāva neuztraukties. Es koncentrējos uz savu spēli. Ņikitam šī bija svarīga uzvara, viņš šogad ļoti progresēja, mēs ar viņu jau tikāmies dažos finālos. Varbūt interesantāk būtu spēlēt pret Rodionu, jo es reāli gribēju to finālu pret viņu, bet nekādu īpašu emociju par viņa zaudējumu nebija. Ja tu spēlēsi slikti, tad jebkurš var tevi uzvarēt.

Parunāsim par finālu. Pirmajā un trešajā freimā Ņikita bija vadībā, izveidoja diezgan drošu pārsvaru, bet Tev izdevās lauzt spēles gaitu un iesēdināt krēslā pretinieku.
Jā, pirmais freims bija ļoti svarīgs psiholoģiski. Es sāku ļoti slikti, bet viņš veidoja lielu sēriju, un man likās, ka tā nosēdēšu līdz nākamai partijai, bet es atgriezos pie galda. Man izdevās iekrāt dažus punktus, un tad taktiskā cīņā uzvarēju. Manuprāt, šis bija viens no labākajiem breikiem mana karjerā, jo bija ļoti neliela iespēja, ka uzvarēšu šajā partijā. Pirmo reizi sajutu tādas izteikti patīkamas emocijas turnīra laikā. Trešajā freimā Ņikita izdarīja kļūdu un atstāja man diezgan atvērtu pozīciju, bet vajadzēja ideālu sākumu. Man paveicās, bija veiksmīgs flūks, bumba iekrita lūzē un izveidojās perspektīvā pozīcija sērijai. Citās spēlēs vairāk veicās pretiniekiem, bet īstajā brīdī palaimējās man. Visticamāk, ja nebūtu flūks, es zaudēto to freimu, un fināla gaita varētu strauji mainīties.

Vai nebija nedaudz rūgtuma sajūta, ka neizdevās izcelties ar simtnieka breiku? Bija 50, 60, 70 punktu sērijas, un viss gāja uz simtnieku, bet sērija apstājās ar 91 punktu.
Vispār, es esmu priecīgs, ka man sanāca tas 91 punkts. Līdzjutēji, protams, skatās un redz, ka, re, tev bija tik laba iespēja. Bet es teikšu tā, ka labākais, ko es spēju izdarīt tajā partijā, bija šis viens breiks, ar ko man pietika, lai uzvarētu partiju. Mani neinteresēja tik ļoti sērijas lielums. Protams, ja būtu 100, būtu vispār perfekti, bet pēc sitiena dzeltenajā bumbā sitambumba palika neveiksmīgā pozīcijā.

Nedaudz parunāsim par “Q Tour”. Šajā sezona Tu ievērojami progresēji - Tev izdevās stabilāks sniegums nekā Judinam, pāris reižu gandrīz aizcīnījies līdz astotdaļfinālam, bet “Q School” vairs neveicās tik labi.
Es daudz ko samainīju iepriekšējā vasarā, smagi strādāju kopā ar treneri, daudz ko uzlaboju savā tehnikā. Pirms pieciem turnīriem es biju 40. vietā “Q Tour” reitingā. Ņemot vērā to, ka, ieviešot vairākas pārmaiņas spēlē, man bija neērti spēlēt, bet es spēju saglabāt savu līmeni, tas ir labs rezultāts. Es runāju ar treneri un darīju, ko varēju, pāris turnīros labi nospēlēju. Bija divi turnīri, kad izšķirošajā partijā piekāpos spēcīgiem pretiniekiem. Piemēram, oktobrī es izšķirošajā freimā sāpīgi zaudēju nu jau esošam profesionālim Alfijam Bērdenam, kurš tajā sezonā uzvarēja reitinga turnīrā profesionālajā tūrē. Gadījās arī neveiksmes, kad es zaudēju zemāka līmeņa snūkeristiem. 95% “Q Tour” dalībnieku māk spēlēt labā līmenī, grib kļūt par profesionāļiem, un, ja tev kādā dienā neiet spēle, tevi var uzvarēt ikviens. Savukārt, vietējā līmenī es arī izcīnīju dažus titulus - Lietuvas “Masters” un vēl uzvarēju vairākus turnīros Latvijā. Lielākoties es pārvarēju to lielo krīzi, kas man bija rudenī, tāpēc ceru uzlabot savu sniegumu.

Šie amatieru turnīri nenotiek vienuviet, droši vien, ir daudz jāceļo. Katram turnīram ir arī noteikta dalības maksa, bet naudas apbalvojums nav tik liels par otrās-trešās kārtas sasniegšanu. Kā izdodas nodrošināt dalību sacensībās? Vecāku palīdzība?
Ne tikai par ceļošanu un dalību turnīrā jāmaksā. Tev pašam vēl jāapmaksā viesnīca, ēdiens.
Jau pirms diviem gadiem es biju strādājis darbā, jo dalība katrā turnīrā un formas uzturēšana pieprasa daudz līdzekļu. Ir fiziski grūti noturēt savu līmeni, jo ir daudz jāstrādā, un gandrīz visa nauda, ko nopelni, iet uz snūkeru, un tā ir problēma šeit, Latvijā. Protams, paldies maniem vecākiem, kuri pēdējo dažu mēnešu laikā palīdzēja man, lai es varētu pabeigt sezonu. Tūlīt sāksies vasara un iešu jaunajā darbā, jo, ja es nestrādāšu, es nevarēšu spēlēt “Q Tour”.

Kā apvienot darbu ar biežiem treniņīem un sacensībām?
Tas ir ļoti grūti. Teikšu tā - ja tu kaut ko ļoti vēlies, tad tev jādara tas, uz ko daudzi parasti neiet. Es zinu, ka tas aizņem daudz laika, kad tu strādā uz sportu, tā ir. Bet, ja ideāli sastādīt savu darba grafiku un treniņu grafiku, galu galā viss var sanākt. Protams, ir labāk, kad tev ir finansiālas iespējas trenēties un spēlēt bez darba, jo tev ir vairāk brīvā laika, tev ir daudz iespēju veltīt laiku fiziskajiem treniņiem - tas viss ietekmē tavu spēli. Daudziem cilvēkiem, kuri ne tik labi pazīst šo spēli, šķiet, ka snūkers ir tikai stāvēšana pie galda un bumbu sišana. Lai sistu tās bumbas tādā veidā, kā es to daru, man ir daudz fiziski jātrenējas, piemēram, jāskraida, kas ietekmē arī gala rezultātu. Ja tev nav sponsors, tad tikai tu vari sev palīdzēt.

Noslēgumā - kādi ir plāni uz nākamo sezonu?
Tā, nu tūlīt man jāatpūšas, jo, paldies dievam, ir sezonas beigas (smejas). Šī sezona bija ļoti ilga. Visgalvenākā aktivitāte man būs darba meklēšana, vajadzēs tur normāli pastrādāt, un tad skatīties, kā es varēšu savu režīmu uzturēt, ko varēšu darīt ar savu brīvo laiku, kura man būs ļoti maz. Šis gads bija pats grūtākais, kad es daudz ko biju mainījis, man bija jānotur sava forma, izlabot vairākas kļūdas, spēlēt labāk. Pirms šī turnīra es vispār nebiju trenējies, lai dotu sev pārvilkt elpu. Daudzi ilgi trenējās pirms sacensībām, bet es zinu, man pietiek ar pāris stundām pie galda, lai būtu gatavam parādīt labāko spēli. Es skatīšos, cik man būs brīvā laika, un visu to arī veltīšu treniņiem. Man būt tūlīt divarpus mēneši, lai sagatavotos jaunajai “Q Tour” sezonai, kas sāksies augusta beigās. Tā kā man tagad ir daudz laika apdomāt un izdomāt visu.

Vēlreiz apsveicu ar uzvaru un novēlu atpūsties!