"Uz mēnesi varējām iejusties amerikāņu sporta fanu ādās," par Ziemeļamerikā aizvadīto Pasaules kausa finālturnīru futbolā portālam Sportacentrs.com sacīja Viktors Dobrecovs, ilggadējais Latvijas izlases futbolists, tagad "Leevon PPK" komandas sporta direktors un Latvijas U19 izlases galvenais treneris. Savā viedoklī par PK 2026 dalījās arī ilggadējais LFF ģenerālsekretārs Jānis Mežeckis, kurš turklāt to varēja salīdzināt PK 1994, kas arī notika ASV un ko Mežeckis toreiz apmeklēja klātienē.

"Esmu klātienē apmeklējis septiņus Pasaules kausa finālturnīrus un biju Amerikā arī toreiz 1994. gadā, kad tur notika pirmais finālturnīrs," teica Jānis Mežeckis. "Protams, ka tas bija ļoti atšķirīgs finālturnīrs no pārējiem, tajā bija daudz jaunu lietu un eksperimentu. Bet reizē tas arī bija pirmais Pasaules kauss, kurā nebija neviena jauna stadiona - visa infrastruktūra jau bija pieejama."

"PK 1994 bija ļoti labs čempionāts, ļoti labi sarīkots. Tur bija arī neiedomājams apmeklēts, praktiski visās spēlēs biļetes bija izpārdotas un tribīnes pilnas līdz malām," atminējās Mežeckis. Starp citu, lai gan PK 2026 pārspēja PK 1994 kopējā apmeklētāju skaita ziņā, vidējās apmeklētības rekords joprojām pieder 1994. gada finālturnīram.

"Atminos, ka toreiz, kad jau biju Amerikā, dienu pirms turnīra atklāšanas paņēmu rokās "USA Today" laikrakstu. Tur pa visu pirmo lappusi bija informācija par Pasaules kausu futbolā. Principā tāda kā ābece pirmās klases skolniekiem," smaidīja Mežeckis. "Paskaidrots, ka futbolā ir 11 spēlētāji laukumā, ka tikai vārtsargs var ņemt bumbu rokās utml. Tagad vietējās MLS līgas dēļ futbols Amerikā ir daudz labāk atpazīstams, protams, daudz palīdzējušas arī zvaigznes, kuras tur spēlē. Mainījusies arī attieksme pret futbolu, taču tas joprojām ir šovs. Līdzīgi kā NBA, NHL un NFL spēlēs, kur cilvēki Amerikā iet uz stadioniem un arēnām kā šovu."

Šim viedoklim pievienojās arī Viktors Dobrecovs: "Šajā finālturnīrā naktīs gan izvēlējos pagulēt, bet visas vakara spēles gan izdevās redzēt. Daudzas lietas Amerikas futbolā daudziem bija jaunums, taču tas jau bija gaidāms - Amerika ir un paliek Amerika. Tāpat tur tiek veidotas spēles arī NHL, NBA, tajā pašā beisbolā."

"Principā var teikt, ka mēs uz mēnesi iegrimām amerikāņu ādā," smaidīja Dobrecovs. "Varējām izbaudīt tādu sporta produktu, pie kāda pieraduši viņi, uz savas ādas izjutām visas reklāmas pauzes spēļu vidū, ūdens pauzes, prezentācijas un šovus."

Šovs PK finālturnīrā ienāca arī ļoti tiešā veidā - finālspēles pārtraukums tika pieteikts tieši pēc "Super Bowl" parauga un tajā ar priekšnesumiem uzstājās pasaulslaveni mūziķi. Puslaika pārtraukums līdz ar to ievilkās 27 minūšu garumā ierasto 15 minūšu vietā.

"Tas nav nemaz tik ilgi," sacīja Dobrecovs, norādot, ka puslaika pārtraukums futbolā tomēr ir salīdzinoši īss un krietnu laiku tajā aizņem jau aiziešana uz ģērbtuvēm un atgriešanās. "Nav tā, ka parasti, normālās spēlēs, visi 15 minūtes sēž ģērbtuvēs un klausās trenera sacītajā. Trenerim puslaika pārtraukumā ir labi 4-5 minūtes, ko izteikties. Šajā finālspēlē nedaudz ilgākā pārtraukumā tad varēja nedaudz ilgāk."

"Liekas piecas minūtes, ko spēlētāji pavadīja ģērbtuvēs, futbola spēlē neko neietekmēja," apgalvoja Mežeckis. "Pat vairāk, drīzāk palīdzēja. Futbolistiem bija vairāk laika atpūsties, spēle, galu galā, notika pēc ASV laika pēcpusdienā, pašā dienas karstumā. Tāpat arī šīs obligātās ūdens pauzes. Skaidrs, ka tās bija pielāgotas biznesa vajadzībām, lai varētu pārdot reklāmlaiku, taču es neesmu tāds futbola konservatīvists, kurš iebilst pret jebkādām novirzēm no futbola spēles noteikumiem. Vienreiz finālturnīrā sarīkot muzikālu šovu pārtraukumā - nu lai jau. Tāda tomēr ir tā ASV mentalitāte."

Kā vēl vienu interesantu novērojumu Mežeckis izcēla līdzjutēju sadalījumu tribīnēs: "Kad spēles norisinās Eiropā, tad ir kategoriski nodalīts, kur ir vienas komandas līdzjutēji un kur ir otras komandas līdzjutēji. Šeit visi pārsvarā bija samiksēti kopā, taču tāpat nedzirdēju nekādus stāstus par domstarpībām fanu vidū, kaut kādiem konfliktiem vai huligānu izgājieniem. Tāpat arī nebija nekādas uguņošanas tribīnēs, nekādu dūmu sveču un citas pirotehnikas. Jā, līdz ar to arī fanu sadziedāšanās bija mazāk. Taču drošības ziņā jāizceļ, ka viss bija augstākajā līmenī, bez nekādiem atgadījumiem."

Iemesls tam gan ir nosacīti vienkāršs - katras izlases futbola federācijai piešķirtās fanu kvotas bija salīdzinoši mazas, un lielākā daļa biļešu bija izliktas brīvajā tirgū, kur tās attiecīgi varēja iegādāties dažādu valstu līdzjutēji.

"Jāpiekrīt, ka šo finālturnīru var raksturot ar šādu vārdiņu - "neierasts". Daudzas lietas bija neierastas," turpināja Mežeckis. "Kaut vai tie paši milzīgie karogi spēles sākumā laukumā. Tas viss bija daļa no šova. Kā nekā, Amerika ir un paliek Amerika."

"Jā, pie lietām, kas atstāja nepatīkamu pēcgaršu, protams, ir uzreiz jāizceļ ASV izlases uzbrucējam atceltā diskvalifikācija par saņemto sarkano kartīti," sacīja Mežeckis. "Tas gan bija pilnībā nepieņemami, tā bija nepareiza un neattaisnojama rīcība. Tas arī padziļināja konfliktu starp FIFA un UEFA. Redz, tagad UEFA prezidents Čeferins nemaz neatlidoja uz finālspēli."

Par saviem pārsteigumiem un jauniem atklājumiem futbola ziņā Dobrecovs izteicās, ka šoreiz tādu nav bijis īpaši daudz: "Tādi jaunie supervaroņi šoreiz laikam nemaz īsti neuzradās, visvairāk spīdēja tie, no kuriem to jau sagaidīja, visi vecie vilcēji. Pasaules kauss tomēr ir liela skatuve, katrs tajā cenšas īpaši izpausties."

Kā vienu sev nepatīkamo aspektu šajā finālturnīrā Dobrecovs nosauca bronzas spēli starp Angliju un Franciju, kas beidzās ar rezultātu 6:4: "Tas bija liels izņēmums - tīra zvaigžņu spēle principā, cilvēki vienkārši izgāja paspēlēt bez īstām likmēm. Ja tur būtu kāda mazāka izlase, tad tā droši vien attiektos nopietnāk pret iespēju izcīnīt bronzu, bet tagad Anglija un Francija - nu, abas principā bez aizsardzības spēlēja. Divas par neiekļūšanu finālā neapmierinātas komandas - tādu spēli mierīgi varētu arī izlaist. Skatītājiem klātienē varbūt patika un bija interesanti, ka ir tik daudz vārtu. Man personīgi galīgi nebija interesanti."

"Futbola ziņā no šī finālturnīra atmiņā paliks, protams, Mesi un viņa leģenda, sacīja Mežeckis. "Tik ilgi, tik augstā līmenī, tādā vecumā joprojām cīnīties par Pasaules kausu - iespaidīgi. Jā, fināls viņam nebija pats labākais, taču tāds tas nebija arī visai Argentīnas izlasei, kas finālā tā arī netika pie sitiena pa vārtiem. Biju priecīgs, ka fināls tomēr nebeidzās ar 11 metru sitienu sēriju, lai gan tik tālu no tās nemaz nebija. Taču tas būtu negodīgi pret futbolu - Spānija bija labākā izlase."

Šādi vārdi no organizatoru puses izskan teju pēc katra finālturnīra, un nav jāšaubās, ka izskanēs arī šoreiz. Bet - vai PK 2026 bija visu laiku labākais finālturnīrs futbolā?

"Saprotu, ka šādi viedokļi izskan," atbildēja Dobrecovs. "Jaunais formāts deva papildus dzīvību, tas deva iespējas arī komandām, kas palika 3. vietā apakšgrupā. Tas notika trīs valstīs, kas bija interesanti skatītājiem. Mums pie TV ekrāniem tos attālumus bija grūti izjust, kamēr pašām komandām tas bija citādi - pārlidojumi, laika zonu maiņas, laikapstākļu maiņas. Vai paši futbolisti un treneri domā, ka tas bija pats labākais un ērtākais finālturnīrs? Es šaubos. Skatītājiem gan - vairāk spēļu un vairāk futbola."

"Skatoties pēc organizācijas līmeņa - noteikti," sacīja Mežeckis. "Kā jau teicu, esmu bijis septiņos PK finālturnīros, man ir, ar ko salīdzināt. Arī šoreiz tas vēlreiz pierādīja, ka futbols ir sporta karalis. Interesi par finālturnīru arī Latvijā sajutu visapkārt. Šoreiz bija vairāk komandu finālturnīrā - Kaboverde, Kirasao, Uzbekistāna. Tas dod grūdienu mazajām valstīm, sniedz motivāciju turpināt attīstīties. Bet uzreiz piepildīšanu, ka tām runām, ko tagad dzird, par dalībnieču skaita palielināšanu vēl līdz 64 komandām, gan nepiekrītu. Tas jau būtu par daudz."