2026. gada jūlija pēdējā nedēļa futbola vēstures grāmatā ir pelnījusi atsevišķu nodaļu. Tikai dažu dienu laikā FIFA prezidents Džanni Infantīno no praktiski drošām pārvēlēšanas pozīcijām, draudzības ar ASV prezidentu un komerciāli augstā līmenī noorganizēta Pasaules kausa finālturnīra izpelnījās teju globālu nosodījumu un neuzticību savai vadībai. Kā līdz tam vispār varēja nonākt un kā tik pieredzējis sporta funkcionārs varēja pielaist tāda mēroga kļūdu, kas pretsparā lika sarosīties gandrīz visai futbola pasaulei?

Principā jau nekas nav noticis. 29. jūlijā FIFA izsludināja savu priekšlikumu par privāto investoru piesaisti, ko tik un tā vajadzētu apstiprināt FIFA dalībvalstu vairākumam. 1. augusta naktī FIFA pavēstīja, ka no sava priekšlikuma atkāpjas.

Atgādinot - FIFA piedāvāja izveidot meitasuzņēmumu "FIFA Forward Enterprise", kurā koncentrētu visu FIFA sacensību komerctiesības un rīkošanas tiesības. Tas tiktu novērtēts 20 miljardu dolāru vērtībā, un 20% šī uzņēmuma daļu tiktu pārdotas privātajiem investoriem, un iegūtie līdzekļi sadalīti FIFA dalībvalstīm. Tagad nekas no tā nenotiks, un var argumentēt, ka materiāli nekas futbola sistēmā nav mainījies.

Taču, protams, šajās dažās dienās pasaules futbolā ir mainījies ļoti daudz. Lai gan tāpat ir atradušās dažas Āfrikas un Āzijas valstis, kuras publiski slavē Infantīno par viņa viedumu uzklausīt futbola pārstāvju viedokļus un pielikt punktu futbola pārdošanas plāniem (kurus viņš pats ierosināja), politiskā situācija ir pilnīgi pretēja kā pirms nieka septiņām dienām.

Šajās septiņās dienās UEFA pieteica boikotu FIFA sacensībām, sev neraksturīgi kategorisku nosodījumu pauda arī Āzijas Futbola konfederācija, kamēr Ziemeļamerikas valstis pārstāvošā CONCACAF, kas tikko sadarbībā ar FIFA uzņēma Pasaules kausa finālturnīru, pavēstīja, ka jāveic tūlītējs FIFA pārvaldes izvērtējums. 3. augustā Velsa kļuva par pirmo FIFA dalībvalsti, kas pavēstīja, ka atsauc savu atbalstu Infantīno nākamajās FIFA vēlēšanās, kamēr UEFA draudēja ar tiesvedību un oficiāli aicināja FIFA vadību saglabāt visus materiālus un komunikāciju, kas saistīta ar 29. jūlija priekšlikumu.

Nav šaubu, ka aiz Velsas rindā stāv virkne citu futbola asociāciju, kuras izvērtē savu atbalstu Infantīno. Ieskaitot arī Latviju. LFF prezidents Vadims Ļašenko, kurš bieži izceļ savas personīgi labās attiecības ar FIFA vadību, jūlijā kā viesis apmeklēja PK finālturnīru un jūlijā izskaņā Latvijas Televīzijas intervijā pārliecinoši pauda atbalstu Infantīno pārvēlēšanai, kā arī aizstāvēja FIFA prezidentu arī par Pasaules kausā pieredzētajiem nesmukumiem un strīdīgajiem jautājumiem. Taču vadzis lūza arī šeit - arī LFF 31. jūlija vakarā oficiāli pavēstīja, ka neskatoties uz iepriekš pausto atbalstu Infantīno tagad pievienojas UEFA kolēģiem FIFA boikotā un "nevar pieņemt pēc Pasaules kausa negaidīti parādījušos priekšlikumu par FIFA komerctiesību daļu pārdošanu".

Nozīmīgs vārdiņš šeit ir "negaidīti". Varētu padomāt, ka, ņemot vērā šī priekšlikumu drausmīgo popularitāti, tagad neviens neatzīsies, ka zināja par to jau iepriekš. Bet ārvalstu futbola mediju ziņotais principā liecina tieši par to - neskaitot pašu Infantīno un viņa tuvākos cilvēkus, par šo priekšlikumu patiešām īsti neviens nezināja.

Tas arī ir viens liels iemesls, kādēļ FIFA mēģinājums pārdot pašai sevi cieta tik kategorisku neveiksmi - nebija nekādas diplomātijas. Futbola cilvēki visā pasaulē bija nepatīkami pārsteigti, ka par tāda mēroga izmaiņām uzzina no medijiem. Ja Infantīno būtu bijis pacietīgāks un vispirms pa kluso "apstrādātu" FIFA dalībvalstis, skaidrojot, cik īsti viņi nopelnīs, stāstot, ka no privātajiem investoriem tikai paņems naudu, bet patiesībā nedos neko pretī, pierunājot, ka ieguvumi krietni atsvērs ētiskos zaudējumus, tad kas zina, cik vienotas beigās būtu tās pašas UEFA dalībvalstis.

Bet tā vietā nāca dūre galdā - preses relīzē ierakstīts tas, kas parasti paliek aizkulišu sarunās, proti, ja balsosiet par šo priekšlikumu, tad saņemsiet 40 miljonus dolāru. Turklāt atbildi "jā" jāsniedz pusotra mēneša laikā. Skaidrs, ka tas raisīja papildus pretreakciju Infantīno plāniem.

Šajā vieta ir loģisks jautājums - kāpēc tāds priekšlikums, kāpēc šobrīd un kāpēc tik steidzīgi un nepārdomāti? Kāpēc FIFA prezidents sava politiskā spēka zenīta brīdī tik ļoti riskēja? Atbilde šeit principā izriet jau no pašiem jautājumiem - Infantīno pārvērtēja savu ietekmi un aizmirsa, ka ir nevis FIFA monarhs, bet gan FIFA biedru ievēlēta amatpersona (to vērts atcerēties visiem sporta federāciju prezidentiem, arī Latvijā).

ESPN publicētajā materiālā tiek norādīts uz Infantīno iekšējā loka cilvēku atbildību. Jau iepriekš varēja pabrīnīties, ka FIFA vadība savos publiskajos komentāros ir tik neizpratnes pilna par visiem pārmetumiem (biļešu cenas, ūdens pauzes, ASV uzbrucēja diskvalifikācijas atcelšana) un rāda netaisni apvainota eņģeļa seju. Skaidrojums tam ir tāds, ka Infantīno gadu gaitā bija pieradis nesaņemt nekādus iebildumus no pārējās FIFA pārvaldības, katra viņa ideja bija lieliska un katra kritika bija mediju izdomājums. Galu galā, gadu gaitā nekādas īstas sekas Infantīno neizjuta ne par savu autokrātiski vadības stilu, ne par PK 2034 piešķiršanu Saūda Arābijai, ne par no zila gaisa izdomāto FIFA Miera balvu, kā arī ne par Klubu Pasaules kausa pārveidošanu un arī ne par Pasaules kausa dalībvalstu skaita palielināšanu.

Iepazīšanās un satuvināšanās ar ASV prezidentu Donaldu Trampu, kurš savā prezidentūrā vispār nav pieļāvis nevienu kļūdu, šo Infantīno pašpārliecinātību, ka viņš var darīt visu, ko vēlas, esot nostiprinājusi vēl vairāk. Un arī iepriekšējā nedēļā, kad kļuva skaidrs, cik pamatīga pretreakcija ir Infantīno mēģinājumam pārdot Pasaules kausu, viņa pirmā reakcija bija no saviem plāniem neatkāpties un mēģināt pārliecināt dalībvalstis, norādot, ka mediji sagrozījuši viņa piedāvājumu. Kā tieši? Tas acīmredzot vairs nebija svarīgi, jo tas tā arī netika paskaidrots.

Ļoti svarīgs neatbildēts jautājums palicis arī šis - kādēļ tas vispār futbolam vajadzīgs? Lai gūtu lielākus ienākumus? FIFA ar PK 2026 tikko ienākumos guva 16 miljardus dolāru, diez vai futbols var sūdzēties trūcību. Normālos apstākļos ir divi galvenie iemesli, kādēļ tiek pārdotas sava uzņēmuma daļas - 1) trūkst naudas un ir vēlme piesaistīt papildu finanses. 2) jaunie sadarbības partneri uzlabo piedāvātā produkta kvalitāti.

Pirmais arguments neiztur nekādu kritiku, jo FIFA jau pirms PK finālturnīra bija naudas rezerves 2.7 miljardu dolāru apmērā. Ja nu patiešām steigā būtu nepieciešamas plašākas finanses kaut kādiem jauniem mega projektiem, tad FIFA ar savu lielisko uzticamības kredītu varētu iegūt tādu aizdevumu, kādu vien pieteiktu. Savukārt otrais arguments - ka Trampa znota brāļa Džoša Kušnera fonds "Thrive Capital" palīdzētu FIFA sagatavot labāku Pasaules kausu - ir tāds, ka tur pat zirgam jāsmejas. Galu galā, FIFA tik tikko pati saviem spēkiem noorganizēja visu laiku ienesīgāko sporta turnīru.

Uz brīdi joka pēc pieņemsim, ka starp 211 FIFA dalībvalstīm ir 106 nacionālās asociācijas, kuras piekristu pārdot futbola dvēseli un labprāt pārdotu daļu Pasaules kausa, lai iegūto naudu sadalītu savā starpā. Jā, tas varbūt iznīcinātu pašu Pasaules kausu un ilgtermiņā būtu slikts lēmums, taču iegūtā nauda būtu šeit un tagad. Taču pat šādā scenārijā ir neatbildēts būtisks jautājums - kāpēc tieši šiem investoriem un kāpēc par tādu summu? FIFA noteica savu turnīru kopējo vērtību 20 miljardu dolāru apmērā. Daudz loģiskāk taču būtu izlikt Pasaules kausu brīvajā tirgū, kur varbūt atrastos investori, kuri par 20% Pasaules kausa īpašumtiesību daļu būtu gatavi maksāt vairāk. Kā nekā, mēs runājam par produktu, kas reizi četros gados ienes 16 miljardus dolāru. Ja tev pieder 20% no šī produkta, tad jau četru gadu laikā atpakaļ vari saņemt teju visu ieguldīto summu. Lielisks darījums investoram, bet ne FIFA dalībvalstīm, kuru acu priekšā tika nozibināta spīdīga monēta ar vienreizēju 40 miljonu dolāru maksājumu, kamēr Infantīno partneri paņemtu 20% no saviem nākamajiem PK ienākumiem. Vēlreiz - nemaz nerunājot par Pasaules kausa pārdošanas morālajiem aspektiem, arī ekonomiski šim FIFA priekšlikumam bija maz dzirdīgu ausu.

"Pat visalkatīgākajām un nabadzīgākajām futbola asociācijām to vajadzēja saredzēt," ESPN materiālā raksta pieredzējušais žurnālists Gabriele Markoti. "Ja kāds patiešām ir tik muļķīgs, ka uzskata, ka ir vērts paņemt 20 miljonus tagad un dalīt visus nākotnes ieņēmumus ar Kušneru, tad arī viņam būtu jāsaprot. Ja reiz pārdoties, tad pārdoties tam, kurš sola visvairāk, nevis tam, kurš sarunāja darījumu aiz aizvērtām durvīm."

FIFA prezidenta Infantīno principā nepieklājīgais, augstprātīgais un nepārdomātais priekšlikums (ja to dažu dienu laikā noraida teju visa futbola sabiedrība, tad nekā citādi kā par nepārdomātu to nevar nosaukt) deva iespēju skaisti izpausties UEFA un tās prezidentam Aleksanderam Čeferinam. Tā, protams, arī bija sava politiska spēlīte, jo, godīgi sakot, UEFA vairākās savās pārvaldības izpausmēs nemaz tik ļoti neatšķiras no FIFA. Taču tagad Čeferinam bija iespēja sist dūri galdā un teikt "futbolu nedrīkst pārdot", kā arī iegūt nozīmīgu ietekmi nākamajās FIFA prezidenta vēlēšanās.

Vēl viens neatbildēts jautājums - kāpēc Infantīno tādu polarizējošu ideju mēģināja izbīdīt tieši tagad, neilgi pirms prezidenta vēlēšanām? Ja viņš būtu pagaidījis pusgadu, kad tiek pārvēlēts (un pirms nedēļas nebija nekādu jautājuma par viņa pārvēlēšanu), tad savu nākamo lielu ideju jau varētu pieteikt ar vārdiem "pēc FIFA dalībvalstu izrādītās uzticības manai vīzijai es piedāvāju...".

Tiek baumots, ka Infantīno noskatītie investori nav vēlējušies gaidīt. Tiek runāts, ka tagad, kad PK 2026 beidzies, Infantīno kontakti ar ASV prezidentu vairs nebūs tik bieži, tad nu dzelzs jākaļ, kamēr vēl karsts. Tiek rakstīts, ka tieši tāpēc arī Infantīno rakstījis vēstules FIFA biedriem, aicinot izlemt jau līdz 19. septembrim.

Nu ko, izvēle tika izdarīta jau krietni ātrāk. Pirms 11 gadiem Zeps Blaters no FIFA prezidenta amata atkāpās korupcijas skandāla dēļ, kurā viņa paša FIFA Ētikas komisija saskatīja viņa atbildību un diskvalificēja no futbola uz astoņiem gadiem. Vai Infantīno arī atkāpsies pats? Grūti iztēloties, kā viņš varētu turpināt vadīt FIFA, bet nekāds milzīgs brīnums jau tas nebūtu. Vai FIFA Ētikas komisija tagad izskatīs lietu par to, kā vispār radās šāds Pasaules kausa pārdošanas mēģinājums? Arī lielisks jautājums.