Trīsreiz pēc kārtas par Latvijas gada vieglatlētu atzītais Valters Kreišs nupat kā atgriezies no sacensībām Vācijā, kur turpināja gatavošanos sezonas kulminācijai - Eiropas čempionātam vieglatlētikā. Sarunā ar portālu Sportacentrs.com viņš atzina, ka Vācijā atkal saasinājusies Ahilleja cīpslas situācija, taču satraukumu par Eiropas čempionātu nav. Pēc tam gan gaidāms ilgāks pārtraukums un sezonas beigas jau augustā.

Tikko atgriezies no sacensībām Vācijā, nedēļu pirms Eiropas čempionāta kvalifikācijas. Kā tur gāja?
Diezgan labi (rezultāts 5.60m, sestā vieta - aut.p.). Atkal Ahilleja cīpsla aizgāja uz slikto pusi. Līdz Eiropas čempionātam jāmēģina maksimāli sakārtot.

Cik liels pamats satraukumam?
Būs labi, nav īsti satraukuma. Esmu jau pieradis, ka sāp. Skaidrs, ka, ja nekas nesāpētu, droši vien būtu bijuši labāki rezultāti.

Bet tā kopumā pirms Eiropas čempionāta viss ir kārtībā. Morāli esmu gatavs, fiziski esmu gatavs, tik tās Ahilleja cīpslas sāpes, pie kurām jau esmu pieradis. Nevaru teikt, ka kaut kas slikti ietekmēs manu startu.

Pirms došanās uz Angliju tagad pāris nedēļās tev bijuši vairāki starti. Latvijas čempionātā 5.62m, Baltijas čempionātā bez rezultāta, Vācijā 5.60m. Arī par to satraukuma nav? Tikai ieskriešanās pirms galvenajiem mačiem?
Jā, jāatzīst, ka rezultāti ir nedaudz kritušies pēc Hofas (sacensības Vācijā 27. jūnijā), kad bija 5.70m. Nav tādi, kā gribētos. Taču EČ ir EČ - ja tur kaut kas sāpēs, tāpat būs jāmauc uz visiem 100%.

Bet kopumā jau viss ir kārtībā, nekādas panikas nav. Zinām jau, kāds ir sports - nekad nebūs ideāli reizē visās jomās, nebūs tā, ka viss perfekti saliekas pilnīgi visur. Man jau pierasts, ka kaut kas nav līdz galam un kaut kas nedaudz patraucē. No tā jāmācās un ar to jātiek galā.

Tas kritums gan tiešām tikai par jūliju piesaucams. Visādi citādi tev šī sezona bijusi sekmīga. Kad skatos tavas karjeras rezultātu "Top 5", tad trīs rezultāti ir no šīs sezonas. Tiesa, ne personīgais rekords.

Jā, man patiešām gribējās uzlekt arī jaunu Latvijas rekordu jau šogad, jau pirms Eiropas čempionāta. Bet tagad daudz biežāk ir izdevies tikt galā ar 5.70m, ir arī viens 5.80m rezultāts. Man ir pilnīga pārliecība, ka varu vairāk. Jā, arī 5.90m, bet nu tad ir pareizi reizē jāsakrīt vairākām lietām. Eiropas čempionāts, protams, būtu ideāla vieta, kur to paveikt. Nu, reizē arī pēdējā vieta, kur to paveikt, jo jau iepriekš izlēmām, ka pēc EČ sezonu neturpināsim, lai sāktu rehabilitāciju un savestu kārtībā Ahilleju, kārtīgi sagatavoties nākamajai sezonai.

Saki - "rehabilitācija". Vai plānota operācija vai kas tamlīdzīgs?
Nē, nē, operācija nē, vienkārši speciālas procedūras, lai nostiprinātu Ahilleja cīpslu, dažādi vingrinājumi un konkrēti darbi pie tā.

Jā, bet nu pauze pēc EČ tāpat ir labi saprotama - pēc iepriekšējās sezonas tu jau decembrī atkal biji sacensībās, tad tas pārtraukums bija īss.

Taču par iepriekšējā gada nogali vēlējos pavaicāt. Biji ielicis "Instagramā", ka gada beigas sagaidītas ar pirmo lēcienā salauzto kārti. Vai neesi māņticīgs? Vai te nekādus simbolus neskatīji?
Nē, nē (smejas). Par salauzto kārti gan tādas siltas atmiņas. Man tas bija principā bija kā akmens novēlies no sirds - beidzot pirmā salauztā kārts karjerā. Es jau laiciņu gaidīju, kad tas notiks, jo visi "top" līmeņa veči lauž kārtis. Nu, ja kāds apkopotu statistiku, esmu drošs, ka 99% no augstākā līmeņa kārtslēcējiem vismaz vienu kārti ir salauzuši. Es biju tas, kuram tā ne reizi nebija gadījies, tad nu patiešām pat gaidīju to reizi. Kad tā notika, sapratu, ka nekas traks tas nav. Nekādas bailes no lēkšanas man nav uzradušās, tik plauksta toreiz bija nedaudz sasista, un tādēļ nelecu mazu brītiņu. Bet tā forša pieredze.

Izklausās, ka tu pats to uztver kā sava veida iesvētības kārtlēkšanas elitē.
Jā, jā, tagad esmu iesvētīts pa īsto (smejas). Pagaidām tā joprojām ir vienīgā man salauztā kārts, cerams, ka arī paliks pēdējā. Bet nu no kārtslēkšanas prom iet vēl netaisos.

Pie šīs sezonas sacensībām atgriežoties - tev bijusi plaša ģeogrāfija, un ne tikai apmeklēto valstu ziņā. Skatījos vairākus tavus lēcienus, kas bija sacensībās ārpus stadiona, speciāli kārtslēkšanas... jā, pat nezinu, kā teikt. Kārtslēkšanas šovos?
Angliski to sauc par "street meet". Latviski... ielu mači? Bet jā, tas ir riktīgi foršs pasākums. Lielākoties tie notiek vasarā, bija Vācijā un Polijā. Tur uz ielas uzliek paaugstināto celiņu, kārtslēkšanas sektoru, un tas viss ir pa vidu pilsētas svētkiem vai kādam festivālam. Apkārt ēdiens, mūzika, šovs, bet mēs lecam sacensībās. Lieliska atmosfēra.

Skatītājiem, stāvot tik tuvu, noteikti arī uzreiz cita izpratne par to, kādus augstumus pārvar profesionāli kārtslēcēji. Pa televizoru viena lieta, stadionā arī tomēr redzi visu no distances, un tad tie piecarpus vai seši metri tomēr ir tā grūtāk aptverami.
Jā, noteikti, ka ielu mačos labāk redzams, ka tas augstums, ko lecam, ir... nu, ja ne mājas trešā stāva logs, tad otrā stāva griesti noteikti.

Kur tev pašam labāk patīk startēt - stadionā vai ielu festivālos? Un vai ir atšķirība rezultātu izteiksmē?
Ielu mačos ir ļoti atkarīgs no tā, kāds ir sagatavots ieskrējiena celiņš. Dažreiz tas nav ļoti piemērots, bet nu dažreiz arī tāpat ir super atsperīgi celiņi, kas ļauj veikt labākus lēcienus. Stadionos atkal vienmēr viens un tas pats, stabilitāte. Man patīk startēt arī lielajos stadionos, bet nu teikšu, ka sirdij tuvāki tomēr ielu mači - tiem ir savs šarms.

Nu, un nobeigumā - vai vari padalīties ar kādiem mērķiem un ambīcijām dosies uz Eiropas čempionātu?
Galvenais būs tikt finālā, tad jau redzēs par pārējo. Tas ir reāli izpildāms, stabili jāskrien, nekas nav jāmaina, un viss ir mierīgi izdarāms. Tā vienkāršoti sakot - nevajag čakarēties, jādara savas lietas. Konkurence? Jā, ir liela un pamatīga. Bet jākoncentrējas uz sevi.