Stīvs, lēns, vājš, neatsperīgs, “trausls” vai traumatisks ķermenis? Tās ir saistaudu problēmas. Fasciju, cīpslu un saišu tīkla degradācija ir jūtama sāpīgi. Bet pareizs treniņš dod lielu efektu gan sportā, gan dzīves kvalitātē.

Stingras un elastīgas baltās šķiedras ir liela vērtība.
Svarīgākās cīpslas ir Ahilleja, ceļa locītavas priekšējā un hamstringu cīpslas, kā arī visa pleca rotatoru manžete.
Svarīgākās saites ir ceļa priekšējā krusteniskā saite, iekšējā un ārējā sānu saites, kā arī potītes saites, kas ievērojami stabilizē locītavas.
Runā, ka cilvēkam vajag arī labi funkcionālas struktūras mugurā, apkārt gūžas locītavai un pārējo fasciju “rāmi”.

Šajā kontekstā tomēr vairāk kājām, ne galvai.
Minimālie triecieni, kas jau dod nelielu efektu ir pareizi organizēts intervālu skrējiens. Jo katrs atspēriens pēc lidojuma fāzes ir kā pozitīvs trieciens.

Bet sportistam ar veseliem un iesildītiem saistaudiem var jau dot augošas intensitātes pliometriju jeb atspērienus. Adekvāti triecieni liek saistaudiem asi “pulsēt” un ir kritiski svarīgi kolagēna stiprināšanai.

Vieglatlētikas lēcieni burtiski “triec” sasprindzinājuma kvantus cauri saistaudiem.

Maza apjoma, bet lielas intensitātes eksplozīvs kairinājums, kam seko pilnvērtīga atjaunošanās, stimulē fermentu liziloksidāzi.

Tas atbild par šķērssaišu veidošanos starp kolagēna molekulām, kas pareizi organizē to virzienu un cīpslas diametru. Šie triecieni lieliski stimulē arī muguras dziļos muskuļus.

Treniņš tikai pareizos apavos uz atbilstoša seguma un labā tehnikā.

Tie ir individuāli piemeklēti spēka vai ātrspēka vingrinājumi, darāmi ar lielu slodzi mazā vai minimālā atkārtojumu skaitā. Pat vienā atkārtojumā sasprindzinājums ilgst vairākas sekundes, un tā laikā cīpslas strādā kā sūklis, no kura mehāniski izspiež šķidrumu, bet pēc slodzes tas iesūc apkārtējo šķidrumu atpakaļ.
Svarīgi, lai tajā šķidrumā būtu pēc iespējas mazāk iekaisuma aģentu, bet vairāk kolagēnam derīgu barības vielu (pirmstreniņa uzturs!). Nevis celt svaru, bet attīstīt ķermeni. Pilnīgi atšķirīga ideja, tehnika un rezultāts.

Gan asus lēcienus, gan spēka darbu darām stingri dozēti. Jo cīpslu aktīvās šūnas - tenocīti, kas dod impulsus kolagēnam augt, ātri nogurst, piesātinās un “aizveras”.

Tāpēc: 1. darba piegājienu vajag īsu, 2. starp piegājieniem vajag 3-7 minūšu pauzi, 3. starp šādiem treniņiem vajag vismaz 48-72 stundu atpūtu. Dažreiz pat vairāk.

Uz pārāk lielu apjomu tenocīti vairs nereaģē, bet, slodzi turpinot, cīpslu arhitektūra jau bojājas.

Pārāk daudz monotonas vai vienveidīgas slodzes dienā, nedēļā vai mēnesī - pārskriešanās, pārslidošanās, pārlēkāšanās, svaru “pār-cilāšana” – tad atjaunošanās ieilgst, bet spēks un atsperīgums samazinās.

1. Vajag treniņa plānu, kurā ir labi sakombinēti vingrinājumi vienā treniņā. Ja ir apļa treniņš, tad ko patiesībā tas trenē, un vai tas “nenokauj” tenocītus un virsnieres?

2. Savukārt 10 dienu mikrociklā ir jāievēro, ko drīkst un ko nedrīkst darīt vienu vai divas dienas pirms atsperīguma vai spēka treniņa, un kādai slodzei ir jāseko. Atkarībā no kondīcijas un ģenētikas - katram sportistam shēma ir nedaudz individuāla.

Tehniskā izpildījuma, mentālās, uztura un miega.

Saistaudu treniņā nedrīkst dzīties pēc sajūtas “cik smagi, tātad labi es esmu patrenējies”. Aizelšanās vai muskuļu degšana ir fizioloģiskas lamatas. Tas ķermeņa stingrumu vai atsperīgumu netrenē, tikai velti “izdedzina”.

Kad ir pietiekams nervu sistēmas uzbudinājums, kad ķermenis ir iestrādājies, šķietami smagā slodze kļūst aizraujoši darāma. Gribas pacīnīties, un tas bīstami velk uz apjomu.

Bet gudrs sportists tiek tālāk par muskuļu masas “kačāšanu” un “vajag taču trenēties smagi!” līmeni.