Skeletons Latvijā piedzīvo paaudžu maiņu, kas nebūt nenāk viegli, jo finansiālo līdzekļu trūkums spiež veikt ar vien jaunus samazinājumus. Mūsu izlases galvenais treneris Ivo Šteinbergs sarunā ar Sportacentrs.com pastāstīja par starpsezonu pēc olimpiskajām spēlēm, gaidāmajām izmaiņām, savu privāto ieguldījumu, kā arī attieksmi pret krievu sportistiem.

Ko tad šobrīd darāt?

Kā parasti – trenējamies, bet šoreiz citādāk. Galvenā atšķirība ir tāda, ka dienas laikā ir viens, nevis divi treniņi. Papētīju konkurentu pieeju un aprunājos ar viņiem. Līdz ar to pieņēmu lēmumu pamainīt metodiku – paskatīsimies, kā šis strādās. Visādi citādi izmaiņu treniņprocesā nav. Pagājušajā sezonā sākām strādāt aprīlī, bet šogad kustamies no maija. Mums līdz sezonas sākumam ir ļoti ilgs laiks, tāpēc nekur nesteidzamies.

Kas ir jaunās treniņu metodikas pamatā?

Sportisti, kuri brauks Pasaules kausā, iepriekšējo gadu laikā ir saņēmuši šo bāzi. Ar vienu treniņu panākam to, ka nervu sistēma netiek tik ļoti noslogota, kā rezultātā var daudz kvalitatīvāk aizvadīt katru treniņu, jo noguruma fons nav tik liels. Mūsu sports ir ārkārtīgi prasīgs tieši eksplozivitātes jautājumā un tas nogurdina nervu sistēmu. Tāpēc mums ir viens treniņš no rīta, ko kvalitatīvi aizvadām.

Paskatīsimies, kā tas sezonas gaitā izskatīsies. Es jau nojaušu, ka kādam sportistam šāda pieeja varētu arī nepatikt, bet uz vietas nedrīkstam stāvēt – jāizmēģina jaunas lietas.

Kāpēc gan treniņprocesa saīsināšana kādam varētu nepatikt?

Ir sportisti, kuri prasa, kaut ko padarīt papildus. Mums vēlme noslinkot vai izdarīt mazāk nekad nav bijusi problēma, jo tā tika nocirsta jau pašā saknē. Mūsu komandā neviens nevairās no darba, kas jāizdara.

Kur šobrīd atrodaties?

Šogad dzīvosimies tikai pa Siguldu. Pagājušajā sezonā, kad olimpisko spēļu dēļ bija plašākas finansiālās iespējas, braucām gan uz Valmieru, gan Ventspili, lai pamainītu bildi. Mums lielākā daļa sastāva arī ir siguldieši. Kamila Krustiņa ir no Ogres un Ģirts Putniņš, kurš nesen pievienojās, dzīvo Limbažos, bet vienreiz dienā atbraukt nav problēmu. Ja kaut kas nesanāk, varam uztaisīt individuālo treniņu atsevišķi.
Šobrīd strādājam svaru zālē un liekam bāzi dziļajai muskulatūrai. Mūsu sporta veidā treniņprocess savā ziņā līdzinās desmitcīņai, jo jātrenē visas muskuļu grupas. Mums ir divi fiziskās sagatavotības treneri – Mihails Arhipovs un Anita Siliņa, kura rūpējas par skriešanu un tieši dziļo muskulatūru.

Kamaniņu sporta izlasei palīdz šie paši speciālisti. Varbūt arī strādājat kopā?

Kamaniņu sporta pārstāvji redzēja, cik labi mums uzbūvēta komanda, un saprata, ka viņiem jānokopē [smejas]. Mēs strādājam kā iepriekš. Ar mums jau iepriekš strādāja vairāki kamaniņu komandas pārstāvji. Es uzskatu, ka tas ir kompliments mums, ja kamaniņu sporta federācija, kurai ir senas tradīcijas, izlēma sekot mūsu iestrādnēm.

Jāteic, ka tās arī strādāja, jo pagājušajā sezonā mums visiem sportistiem startos bija personīgie rekordi. Piemēram, Dārta Neimane 18 gadu vecumā Pasaules kausa posmā stūma piekto startu. Viss iet pareizajā virzienā, bet tagad tikai atliek paeksperimentēt, lai 2030. gadā viss būtu skaidrs.

Kādas izmaiņas sportistu komandā?
Mums nākuši klāt četri sportisti, kuri gatavojas konkrēti 2028. gada Jaunatnes olimpiskajām spēlēm. Viņi bija arī pērn, bet šogad pievērsīsim lielāku uzmanību. Pievienojies arī manis pieminētais Ģirts Putniņš, kuram paliks 19 gadi. Viņš ir fiziski ļoti spēcīgs un jau šobrīd skrien līdzīgā līmenī kā mūsu esošie puiši. Viņš ir labs lietaskoks, ko jāattīsta.

No vecās gvardes mūsu ceļi šķīrās ar Lauru Lēģeri. Mums bija noruna, ka jānopelna vieta jebkurā LOV sastāvā, bet viņai tas neizdevās. Laura bija tuvu, bet tāda bija vienošanās pirms sezonas. Visi pārējie ir ierindā. Kopumā mums ir 14 sportisti, līdz ar to darba netrūkst.

Pašam uz "komandtiltiņa" ir kāda palīdzība?

Diemžēl nav. Arī tā ir izmaiņa, ar Jāni Krūmiņu vienojāmies, ka neturpināsim sadarbību. Šis lēmums ir cieši saistīts ar finansējumu. Mēs saņēmām algu, bet tā attiecībā pret paveikto darbu bija nepietiekoša. Mēs vairāk darbojāmies entuziasma vārdā. Tāda saruna bija jau sezonas gaitā un es Jānim neko nepārmetu. Tik ilgi būt prom no tuviniekiem, bet alga diemžēl neatbilst izdarītā darba apjomam.

Viņš gan teica, ka atsauksies, ja man būs vajadzība palīdzība. Domāju, ka šo iespēju arī izmantošu. Šobrīd tas ir sāpīgs un neatrisināts jautājums, jo esmu palicis vienīgais, kurš atbild par notiekošo trasē. Jānis arī sniedza lielu atbalstu tehnikas jautājumā. Mēģināšu šo robu aizlāpīt ar vairāk kamerām trasē, bet tehniskais aspekts būs jāņem uz sevi. Būs vairāk jāpasvīst…

Pagājušajā rudenī teici, ka pameti savu personīgo biznesu, lai pilnībā nodotos sportistu sagatavošanai olimpiskajām spēlēm. Joprojām esi 100% tikai skeletonā?

Jā, šeit nekas nav mainījies. Ir bijuši piedāvājumi, bet pagaidām neredzu, kā šīs lietas varētu apvienot. Es arī saprotu – ja aiziešu es, radīsies liels vakuums tieši treneru korpusā. Pagaidām uzņemos šo atbildību un turpinām iet tālāk.

Kādus secinājumus pēc olimpiskajām spēlēm izdarīji par treneri Ivo Šteinbergu?

Labs jautājums. Pirmkārt, sapratu, ka jābeidz auklēties. Viens ir parūpēties par sportistiem, bet kas pavisam cits ir pārlieku liela aprūpe. Domāju, ka savā ziņā bijām līdz tai nonākuši.

Olimpiskās sezonas laikā ieguldīju ļoti lielus personīgos līdzekļus, bet šobrīd esmu 100% pārliecināts, ka to nedarīšu. Pēc sezonas sportistiem izstāstīju situāciju un parādīju izdevumus. Tas ir vēl viens secinājums, ko izdarīju pēc olimpiskās sezonas.

Skaidrs, ka būs izmaiņas. Pirmkārt, kā jau teicu, nebūs šīs pārlieku lielās aprūpes. Liela daļa vecās gvardes šogad būs studenti un mums ar viņiem būs formālākas darba attiecības. Ir darbs, kas jāizdara un, ja tas netiek paveikts, tā ir tava atbildība.

Es nevaru atbildību uzņemties par pilnīgi visu, tāpēc tas jāsāk darīt arī pašiem sportistiem, jo viņi kļūst arvien pieaugušāki. Domāju, ka lielāka atbildība viņiem pašiem nāks tikai par labu.

Kā esi saplānojis nākamās sezonas kalendāru?

Galvenā prioritāte būs Eiropas un pasaules junioru čempionāti. Nākamā prioritāte ir starts pusē no Pasaules kausa posmiem, lai varētu nopelnīt vietu pieaugušo pasaules čempionātā. Skeletona noteikumi paredz, ka jānobrauc vismaz puse Pasaules kausa posmu, lai tiktu uz pasaules čempionātu. Plāns ir pasaules čempionātā nodrošināt divus sportistus gan sieviešu, gan vīriešu konkurencē. Gribas normālu pārstāvniecību – kā pienāktos normālai nācijai.

Kā jau minēju, brauksim četros Pasaules kausa posmos, bet pārējo laiku veltīsim Eiropas kausam. Uzreiz varu pateikt, ka finansējuma dēļ sezonu sāksim tikai decembrī, izlaižot novembrī plānotos Pasaules un Eiropas kausa posmus.

Kādā brīdī Pasaules un Eiropas kausu posmi arī pārklāsies?

Decembrī divas nedēļas pārklāsies, bet turpinājumā ne. Decembrī ir divas nogales, kad Pasaules un Eiropas kausi ir attiecīgi Insbrukā un Kortīnā, bet pēc tam tie samainās vietām.

Ņemot vērā, ka esi viens, kā sevi "noklonēsi" šajās divās nedēļās?

Kooperācija ar ukraiņiem. Mēģināšu arī kādu no latviešiem uzrunāt haltūras formātā, lai atbrauc līdzi uz to posmu pieskatīt un piestutēt. Pagaidām tas nav kritiski, bet, kad nāks tuvāk olimpiskās spēles, šis jautājums noteikti būs jārisina, jo nevarēs šādi lēkāt.

Ieskicē, kā tālāk izskatās starpsezona?

No sportista perspektīvas tā noteikti izskatās vienmuļi, jo turpināsim trenēties Siguldā. Ar nepacietību gaidām septembri, kad būs pieejama ledus estakāde, jo varēsim sākt pieslīpēt starta ieskrējiena tehniku. Ja nemaldos, trase būs vaļā oktobra vidū, kad ar lielu joni sāksim vākt braucienu apjomu.

Vairākkārt esi pieminējis finanses. Mūsdienās, šķiet, to piesaistei vairs nepietiek tikai ar rezultātu…

Pilnīgi pareizi pateici – ar rezultātu nepietiek. Manuprāt, mums šis finansējums no olimpiskās vienības ir pietiekoši liels. Mēs uzrādījām gana labus rezultātus, lai šis finansējums būtu normāls. Aisberga neredzamā aina ir fakts, ka mēs nodarbojamies ar tehnisko sporta veidu. Ja runājam par 2030. vai 2034. gada olimpiskajām spēlēm, kad, piemēram, Martai [Andžānei] būs vien 26 gadi, jādomā par tehnikas attīstīšanu.

Lai uzlabotu tehniku, nepieciešama papildus nauda, bet šobrīd no Siguldas vai olimpiskās vienības nenāk līdzekļi, ko izmantot, piemēram, slidu uzlabošanai. Tas ir galvenais šķērslis, jo visam pārējam mēs spējam pielāgoties. To mēs arī darām, jo nebrauksim pilnu sezonu.

Es naudu negribu prasīt valstij, bet vēlētos redzēt kaut kādus instrumentus, kas veicinātu privātos uzņēmējus sponsorēt sportu. Man arī ir dažas idejas. Piemēram, ja es no privātā sektora piesaistu finansējumu 5000 eiro apmērā, tad man tāda pati summa "atslēdzas" arī olimpiskajā vienībā.

Visu nedrīkst nogrūst uz valsts pleciem, jo, manuprāt, mūsu sportisti ar saviem rezultātiem ir gana labi nodrošināti. Man nešķiet pareizi, ka nauda jāprasa tikai valstij. Uzskatu, ka vajag iedot instrumentus un tad viss būs atkarīgs no katra paša degsmes piesaistīt finansējumu savam sportam.

Vajag kaut kādus "burkānus", ar kuriem iet pie uzņēmējiem un teikt, ka par šādu summu no tevis saņemsim papildus līdzekļus no olimpiskās vienības un kopā būvēsim jaunatnes sportu. Tad, manuprāt, būtu vienkāršāk, jo šobrīd sponsoru piesaiste ir draugu būšana.

Vasaras laikā bijušas sarunas arī ar bobsleja un kamaniņu sporta pārstāvjiem. Jūtams, ka darbs pie tehnikas attīstības būs ierobežots arī šajās nometnēs. Cik ilgi olimpiskajā ciklā var atļauties ekonomēt uz tehnikas attīstības rēķina?

Par mums varu pateikt, ka jau četri gadi ir nokavēti. Nevar teikt, ka bijām bez tehnikas, jo atbilstoši savam līmenim tikām pienācīgi nodrošināti. Mans nākotnes plāns olimpiskajās spēlēs ir nevis top 20, bet gan top 10. Lai to sasniegtu ir jābūvē dažādi skeletonu varianti, bet šobrīd jau ir par vēlu. Kā mēs to risināsim? Man ir dažas idejas, bet neesmu drošs, ka tās izdosies realizēt. Kuluāros esmu dzirdējis, ka visi baigo lozi liek uz sporta fondu, bet arī tajā jautājumā nav skaidrības.

Nenonāksim līdz brīdim, kurā tehnikas vienību skaita dēļ jāatvadās no sportistiem?

Nē, līdz tam nenonāksim. Tas izpaudīsies tā, ka nebūsim tik konkurētspējīgi, cik varētu būt.

Pērn teici, ka labāk aizbraukt uz sacensībām un krievus apspēlēt, nevis boikotēt. Vai tavas domas šajā jautājumā ir mainījušās?

Ja runājam par pieaugušajiem, tad nekas nav mainījies. Tagad ir baigā ažiotāža, ka viņus ar saviem karogiem pielaidīs sacensībām. Man un maniem sportistiem tas neko nemaina, jo mēs zinājām, ka viņi nav nekādi neitrālie sportisti. Mēs turpināsim turēt stingro līniju, ko ievērojām jau pirms tam.

Pieaugušo līmenī boikota iespēju neesmu izskatījis. Vai es Jaunatnes olimpiskajās spēlēs gribu pīt iekšā jauniešus, ja tur būs krievi? Par to jāpadomā un jāaprunājas ar sportistu vecākiem. Saprotu Starptautiskās Olimpiskās komitejas domu, ka jauniešiem jāļauj sportot, bet man šķiet, ka ir absurdi viņus izmantot, lai kāju durvīs ieliktu arī pieaugušo sportā.

Ko par šo visu saka ārzemju kolēģi?

Neesmu ar ārzemju kolēģiem runājis. Pēc olimpiskajām spēlēm aizbraucām uz pasaules junioru čempionātu, kur secināju, ka neesam paši populārākie personāži. It sevišķi es. Joprojām ir sajūta, ka mēs esam tie jukušie.

Es jau saprotu, ka saime ir pietiekoši maza, lai cilvēkiem būtu neērti, kad viens nēsājās apkārt, raksta protestus, ceļ jautājumus un nesveicinās. No otras puses – man par to ir vienalga. Arī mani sportisti junioru čempionātā šo nostāju labi "paķēra" un jau pirms goda pjedestāla bija norunājuši, ka nebildēsies kopā ar krievu sportistiem un kāps nost.

Trases direktors bija manāmi sašutis. Viņš mūsu sportistus sauca atpakaļ, bet mēs neatsaucāmies. Tad viņš kaut ko meta ar roku un balvas atdeva man, lai es tās pasniedzu mūsu sportistiem. Viņi nesaprot, kāpēc mums tas ir svarīgi.

Vai kāpt nost no pjedestāla, visu "skatuvi" atstājot krieviem, ir tas pareizākais solis?

Arī es par to aizdomājos, bet tajā brīdī bija redzams, ka krievu sportisti jūtas ļoti neērti. Varēja redzēt, ka viņi manāmi "sašļuka". Vasaras laikā uz visu šo paskatījos no malas. Cilvēki vaicās – kāpēc jūs to darāt? Lai krievu sportisti justos neērti. Lai viņi saprot, ko Latvijā cilvēki par to domā. Es to uzskatu par savu pienākumu – likt krievu sportistiem justies neērti.

Skaidrs, ka es viņiem nebrukšu virsū, bet jāpanāk, ka viņi jūt šo attieksmi. Lai viņi jūt, ka viss nav kārtībā.

Es pēc sacensībām Renāram Jumiķim un Kamilai Krustiņai prasīju, ko viņi darīs, jo krievi ir trešie. Viņi uzreiz atbildēja, ka kāps nost no pjedestāla. Ja godīgi, biju diezgan lepns par viņu lēmumu, jo sapratu, ka kaut kādā mērā ir izdevies jaunajiem sportistiem parādīt šo patriotisko ceļu un pastāvēšanu par sevi.

Lasi arī...

Obligātais dienests un Grantiņa veselība - Cipulis par bobsleja vasaru un skatu nākotnē
Krievu jautājums un sastāva rokādes - kamaniņu sporta pārmaiņu vasara